Nākamajā dienā plāns bija šāds: no rīta kur nu kurais, bet vakarā uz termālajām pirtīm. Man patīk dzelzceļš. Tāpēc, kad ieraudzīju fotogrāfijā kaut kādas sarūsējušas tvaika lokomotīves, ilgi nedomāju, bet uzreiz gribēju pie tām.
Sākumā gan mēs iegājām paēst brokastis hipstiskā vegānu kafejnīcā ar ārprātīgi augstu reitingu. Par laimi, viss tepat blakus. Dzīvei centrā ir arī savi plusi, ne tikai troksnis un burzma. Kafejnīca ir tik hipstiska, ka kūciņu sauc "pārāk jēlā", bet apakšvirsrakstā rakstīts "100% svaigēdāju, 100% vegāniska, 100% paleo, 100% bez glutēna". Praktiski inde racionālam cilvēkam. Ko gan tur lai dara, cerēju, ka nenomiršu, un apriju. Kopā ar tradicionālo latti, protams.
Cvargs A mūs pabrīdināja, ka termālajās pirtīs obligātas ir gumijas čības. Dvieļus gan bijām paķēruši no mājām, bet ar čībām sanāca misēklis. Lai par tām nemaksātu trīskārši pašā pirtī, pa ceļam uz staciju iegāju "Decathlon", tāpat pa ceļam. Iepirku visiem čību komplektus, bet sev vēl arī mežcirtēja kreklu. Interesanta detaļa - krekls izrādījās ar pastiprinātu daļu pleciem, acīmredzot, lai bieži varētu staipīt mugursomu.
Gari vai īsi, bet beidzot aizgāju līdz dzelzceļa stacijai. Biju laicīgi uzlicis aplikāciju, tāpēc cerēju, ka problēmu nebūs. Diemžēl, šī nav Šveice. Nopirkt biļeti man nesanāca, lai kā arī es pūlējos. Kāpēc, to tā arī nesapratu. Jābrauc bija gan tikai divas pieturas. Tomēr tuvāk otrajai es pamanīju kontrolieri un skrēju no viņa uz vilciena beigām. Par laimi, paspēju izlēkt ārā. Nodomi bija tādi, ka atpakaļceļam biļeti es jau nu noteikti nopirkšu laicīgi. Kā zināms, ja gribi sasmīdināt lielo makaronu monstru, pastāsti viņam par saviem plāniem.
Izlīdu uz perona starp betona balstiem. Kases vai pat biļešu automātu te tuvumā nebija ne smakas. Bija gan kaut kādas pusaizmestas ēkas, nenormāli garš betona žogs, un aiz tā - brīnišķīgs padomju ritošā sastāva paraugs pa pusei sapuvušā stāvoklī. Es sapratu, ka ēkas - tās ir autoserviss un biljarda klubs. Vilkos uz otru pusi, mēģinot visās iespējamajās kartēs atrast ieeju. Nekādi nesanāca. Arī tas, ka ik pēc divsimt metriem žogā bija tērauda durvis ar kodu slēdzenēm, optimismu nepievienoja.
"Kaut kas te nav tīrs" nodomāja Štirlics.
Neveiksmīgs mēģinājums ielīst tvaika lokomotīvju noliktavā
Gugle man saka, ka objekts ir aiz žoga. Saucās - Red Star Train Graveyard. Bet kā tur nokļūt? Ko nu tur daudz - ja žogs, tad žogs. Gāju gar to, skaitot durvis ar koda un bezvadu slēdzenēm, un taciņas līdz žogam, kuras pilnīgi noteikti nebija iemītas bez iemesla.
Pēc pusstundas blandīšanās iedomājos paskatīties rakstu brīnišķīgajā neformālo ceļojumu vietnē Atlas Obscura, ar ko es vadījos. Parasti es izlasu tikai pāris rindkopas, jo priekš kam man vairāk, tāpat visu redzēšu. (Patiesībā vienkārši nespēju izlasīt garāku tekstu). Šoreiz šis princips izspēlēja ar mani ļaunu joku. Izrādījās, ka šī tvaika lokomotīvju noliktava nepavisam nav muzejs, bet gan industriālā zona. Tajā, neskaitot cehus, glabājas arī pagātnes lauskas padomju tvaika lokomotīvju, lokomotīvju un vagonu veidolā. Nokļūt tur var tikai darīšanās un ar dokumentiem.
Vai arī, kā iesaka mājaslapa, naktī uz svētdienu līst pāri žogam. Bet kā? Tagad ir diena, svars man akrobātikai nav īsti piemērots, ja godīgi saku. Forma labāka nekā pirms gada, bet arī nekas spīdošs.
Un tik un tā dzīslās vārās kafija un piedzīvojumu gars. Jāmeklē variants. Novērtēju visas iespējamās pieejas un sapratu dažas lietas. Vienā stūrī karājas kamera, tur nedrīkst. Citā – cehs, izskatās funkcionējošs, arī nedrīkst. Daudzās vietās dzeloņstieples, un vispār nekā.
Toties žogs no ārpuses ir rievots un uzrāpties pa to ir vienkārši. Bet no iekšpuses – gluds. Taču! Nepazīstami biedri tajā pusē bija salikuši ķieģeļus un riepas, lai izkļūtu no slazda. Tas priecē. Taču ne tik ļoti, lai tas būtu pavisam viegli. Man jau tāpat viena no nopirktajām čībām izkrita, kamēr klīdu gar žogu. Labi vēl, ka atradu, kamēr turpu-šurpu vazājos.
Sverot riskus, plusus un mīnusus, es sapratu, ka šajā brīdī netikšu galā ar kvestu, un ir jāatkāpjas. Iespējams, ja liktenis mani te atnesīs vēl kādu reizi, būšu labāk sagatavojies un varēšu atkārtot mēģinājumu. Pie tā arī paliku. Gāju uz peronu gaidīt vilcienu atpakaļ, par laimi bieži kursē. Diemžēl atklāju, ka biļeti var nopirkt tikai stundu pirms vilciena, ne vēlāk. Palaidu garām mirkli, un atkal nāksies braukt par zaķi, sasodīts!
Nedaudz nervozi, bet tiku galā ar atgriešanos stacijā. Tur man bija jāgaida citi cvargi, lai kopīgi dotos izkarsēties un atmirkt.
Tirdzniecības centrs Budapeštā, kamēr cvargi pusdienoja
Kad atgriezos stacijā, uzzināju, ka cvargi vēl pusdieno. Gāju, kur acis rāda. Rādīja viņas kaut kāpēc milzīgā tirdzniecības centrā. Tautu tur bija vienkārši ārprāts, es pat video nofilmēju, lai jums parādītu. Centrs savienots ar pārejām ar daudzstāvu autostāvvietu, uz kuras jumta iekārtots dārziņš. Tur rij hamburgerus, tusē un mīlinās pusaudži. Un no pašas augšas paveras skaists skats uz milzum daudz šķirošanas dzelzceļa sliedēm.
Pameklēju kaut ko interesantu, ko nopirkt, neatradu neko, kas būtu sirdij mīļš, izņemot bronzas karoti no japāņu veikala. Pats nezinu, kam man tā vajadzīga, bet re kā, ļāvos impulsam.
Kad uzzināju, ka cvargi paņēmuši taksometru, arī aizbraucu ar tramvaju uz Sečeņi peldvietu. Mēs cilvēki vienkārši, ar taksi nebraucam. (Patiesībā pēdējos trīs gadus ar taksi esmu braucis vismaz reizi nedēļā, bieži vien vairāk. Par buržuju kļuvis esmu). Peldvietā veseli 18 baseini ar dažādu ūdeni: aukstu, siltu, karstu, ar minerāļiem un tā tālāk. Ungāri peldvietu sauc par "sečku", lai nebūtu jānopūlas izrunāt visu pilnībā. Uzbūvēja to jau XX gadsimta sākumā, un jau toreiz pirts uzņēma gandrīz miljonu apmeklētāju. Sākumā daļu ūdens sildīja mākslīgi, un tādēļ nekādi nevarēja iziet plusos ar naudu. Vēlāk, paplašināšanās un jauna urbuma veidošanas laikā, atrada termālo ūdeni 77 grādu temperatūrā, pašu karstāko Eiropā. Pārveidoja apkuri uz termālo un beidzot izgāja plusos.
Sečkā, neskaitot baseinus, vēl ir liels daudzums dažādu piršu: turku, sauna un visādas citas, kurām es pat nosaukumus nezinu. Man visvairāk patika sauna pagrabā, kur blakus tumšā kambarī ir sile ar ledu apberzēšanās nolūkam. Ekspīrienss par miljonu! Turpat ir arī baseins ar reāli aukstu ūdeni, bet tajā ielīst neriskēju.
Mēs pavadījām peldvietā vairākas stundas, atmirkām kā nākas. Tā kā biju nopircis čības ar masāžas pumpiņām, uz seansa beigām jau staigāt nevarēju, tik sāpīgi bija. Ekstremāls džeks, ko lai dara. Tomēr, peldvietā ir pilnīgi normāli un forši, tikai pārāk daudz cilvēku. Dalās viņi, starp citu, jaunajos un ne tik jaunajos apmēram uz pusēm. Pat šķiet, ka jauno ir vairāk. Vai arī vienkārši smadzenes skatās vispirms uz jaunām pēcpusēm un pupiem, bet no vecajiem izvairās. Vangoju par šo variantu.
Nakts izlidojums uz tvaika lokomotīvju kapsētu
Kad sāka tumst, biju jau izlēmis tīties no pirts, bet kaut kādā veidā aizkavējos, un galu galā aizgājām visi kopā. Spriežot pēc tā, ka tehniķi uzstādīja audio aparatūru, apmeklētājus gaidīja vakara koncerts. Pirtīs mēdz būt pat nakts seansi un diskotēkas, tā kā vienkārši ar vakara mūziku mūs nepārsteigsi!
Interesanti, ka izejā no ģērbtuves ir veļas izgriešanas mašīna. Iemet peldbikses, piespied un turi vāku, bet viņa dūc. Desmit sekundes un gatavs. Efektīvi!
Ar "Boltu" tikām līdz rajonam, kur nelaimīgais šoferis bija spiests riņķot ap kvartālu ar kaudzi gājēju, lai mūs izlaistu. Nākamajā reizē es taksi vairs nesaucu uz rajonu, bet blakus uz krastmalu, laimei, no turienes ar roku sasniedzams.
Viens no cvargiem piedāvāja aiziet uz restorānu "Vegānu dārzs", ko arī izdarījām. Restūzis grezns, kaudze ēdienu no kuriem izvēlēties, bet nekā dzīvnieciska tur nav, pat piena. Kad pasūti latti, nākas izvēlēties no lēruma augu pienu: auzu, rīsu, sojas, mandeļu un velns viņu zina vēl kāda. Latte vakariņās, protams, man būtu kļūda. Ja vien ne tas!
Diskusijas laikā pie vakariņām mēs dalījāmies ar dienas piedzīvojumiem. Čaļi bija gājuši uz muzeju ar dinozauriem, bet es pastāstīju par saviem nenotikušajiem piedzīvojumiem. Vārds pa vārdam, joki un smiekli, kad viens no cvargiem paziņoja: esmu gatavs braukt uz tvaika lokomotīvju kapsētu tūlīt pat! Otrs atbildēja: mierīgi!
Bet man kas - es tur jau tāpattais taisījos, lai gan netiku. Un arī kafija dzīslās vārās. Saku viņiem: protams, braucam, pats veiksmīgākais laiks kā reiz - nakts uz svētdienu. Ilgi vilkt garumā nesākām, apēdām vakariņas un devāmies trijatā uz staciju. Divi palika atpūsties. Biļetes, šķiet, nopirkām automātā, ja reiz ar aplikāciju neveicās.
Bija ap desmitiem vakarā, kad mūsu desants izsēdās stacijā Ištvanteleka. Kad viss jau izlūkots, nav grūti atrast ceļu. Es piedāvāju vietiņu, kur žoga otrā pusē aug biezi krūmi, lai mūs neredz, kamēr rāpjamies. Diemžēl šis ceļš bija tik populārs, ka žoga augšējā daļa bija atdalījusies no apakšējās un turējās tikai uz armatūras. Grabēja briesmīgi, dzirdēt var pa gabalu. Tomēr izturēja pat manu svaru.
Vai mūsu avantūra izdevās, vai nācās sarunāties ar apsardzi?
Es beidzot esmu atvaļinājumā, Valensijā, un varu pabeigt stāstu. Iepriekšējais apstājās pie tā, ka mēs tikām līdz žogam tvaika lokomotīvju kapsētā. Žogs nebija diez ko stabils, un augšā grabēja un grīļojās. Neskatoties uz to, mēs ar cvargu A pārkāpām. Cvargs B gribēja būt oriģināls, atrada sev blakus koku un rāpās pa to. Loģiski, mēs taču no pērtiķiem esam cēlušies.
Aiz žoga biezi auga krūmi, kas no vienas puses nomierināja nervus. No otras puses – žēl bija savu brīnišķīgo "Uniqlo" saliekamo dūnu jaku saskrāpēt pret krūmiem. Pa kreisi fabrikas ēkā dega gaisma, tāpēc pāri asfalta celiņam mēs zagāmies kā bandīti multenēs. Veiksmīgi pārskrējām uz pirmo sastāvu, kur pastaigājām minūtes desmit. Vilciens bija diezgan pamatīgi izdemolēts: izrauti sēdekļi, durvis, un brīžiem arī logi, aiznests viss vērtīgais. Bija redzams, ka te neesam pirmie - papīrīši, alus bundžas un citi homo sapiens tipa atkritumi.
Kamēr staigājām, paspruka balsis, viena sieviešu un divas vīriešu. Sastingām kā izbijušās stirnas un pademidējām pāris minūtes. Tad aizlavījāmies līdz milzīga angāra sienai, mēģinot atrast ieeju. Gājām gar malu, laužoties cauri krūmiem, kamēr atradām parocīgu lodziņu, kur labi cilvēki jau bija palikuši ķieģeļus. Ielīdām jocīgā istabā, pilnā ar būvgružiem, kuras centrā auga tāds dūšīgs stāds, krūšu augstumā. Istabas griesti bēdīgā stāvoklī, karājas kaut kādas to daļas, dēļi, un es, protams, mazliet sasitu pauri. Bet neesoša miera apsēstajiem, un mēs lienam tālāk. Izejam no kambarīšiem, un virs mums plešas milzīgs angāra jumta tīkls ar rēgojošiem stikliem un pārsegumiem. Izskatās ļoti iespaidīgi, īpaši uz tumšo nakts debesu fona. Nedaudz bailīgi gan, ka viss šis skaistums uzgāzīsies mums uz galvas, bet ko lai dara.
Iekšā vēl viens sastāvs, mēs pētām arī to. Kāpnes vagonos grīļojas, pakāpieni sapuvuši. Bīstama nodarbe, bāzties tādā vietā naktī, bez ķiveres un medicīniskā čemodāniņa. Tomēr mēs aizejam līdz angāra galam, saprotam, ka ārā toč nevajag līst - tur stāv dienesta transports, pavisam strādājošs un moderns. Toties aiz muguras mums beidzot tā pati slavenā tvaika lokomotīve, kurai uz purna – sarkanā zvaigzne.
Iespaidīgi!
Priecāšanās par tvaika lokomotīvēm
Mēs papriecājāmies par tvaika lokomotīvi, bet viens ļoti žigls cvargs pat gribēja ielīst iekšā kurtuvē. Caurums nav pārāk plats, un es atrunāju viņu no šāda pārsteidzīga soļa. Kā teica Ļeņins: "Šaurā caurumā ne katrs iebāzīs". Iekšā angārā ar sarkanzvaigžņoto no katra soļa viss čīkst un čaukst. Par laimi, tur nav sargu. Kad lasīju ielaušanās rokasgrāmatu, uzzināju, ka apsardze sēž kaut kur pie ieejas, dienvidos, bet mēs iegājām no ziemeļiem, kā pieklājas. Tālāk uz dienvidiem ir vēl divi (vai trīs?) angāri, bet laika riskēt mums vairs nebija, un arī nogurums bija sakrājies.
Laiks tuvojās pusnaktij, un pēdējais vilciens uz centru bija desmit minūtes pirms tās. Mēs klusiņām atgriezāmies pie pirmā sastāva, un no turienes arī pie grabošā žoga. Lai cik dīvaini nebūtu, pat naktī bija viegli atrast to pašu vietu, no kurienes ielīdām. Tas, starp citu, nepalīdzēja jūsu padevīgajam kalpam. Rāpjos es apmēram kā kartupeļu maiss. Kamēr pieveicu sienu, lecot uz automašīnas riepas, kas stāvēja uz ķieģeļiem, saplēsu savus mīļākos tumši zaļos zviedru džinsus par 60 eiro. Skumji, bet šajā pasaulē nekas nav mūžīgs. Quid quisque vitet, nunquam homini satis cautum est in horas.
Diemžēl, biļetes uz vilcienu es nopirkt laicīgi aizmirsu, bet braukt par zaķi cvargiem neļauj
Nākamajā dienā mēs taisījāmies uz nacionālo muzeju, un tālāk uz rajonu, kur ir pils, un tur pēc situācijas. Es arī gribēju apmeklēt, kā jau man ierasts, ķīniešu tējnīcas, iepirkt stafu. Par savu nožēlu uzzināju, ka tējnīcas, lai gan ir pilsētā, visas svētdienā ciet. Lūk, kāpēc plānošana ir tik svarīga - ja tāda ir, labus iespaidus visticamāk gūsi vairāk nekā tad, ja tās nav. Diemžēl esmu chaotic good personāžs, un plānošana - nav mana stiprā puse. Starp citu, domāju, ka es no chaotic good pamazām nobīdos uz True Neutral. Izlasīju te, ka konservatīvisms nepalielinās līdz ar vecumu visiem, kā uzskata izplatītais stereotips, bet tikai dažiem. Ceru, ka es neesmu no to skaita.
